Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Sapnis vasaras naktī" ir teātra esence. Sevišķi pandēmijas laikā gan iestudējumu radošās komandas, gan skatītāji šķiet izslāpuši pēc teātra brīnuma – tās maģiskās sajūtas, kad, atveroties priekškaram, sajūtama īpašā un ne ar ko nesajaucamā teātra putekļu smarža.

“Tieši kustību partitūra – un dzeja – atšķir mitoloģiskajā mežā apmaldījušos mīlniekus un feju valstību no sadzīviskajā realitātē eksistējušajiem, komiskajiem amatniekiem.”

Labā ziņa ir tā, ka no Nacionālā teātra iznāku, nosmējusies līdz pilnīgam bezspēkam, asarām un žagām. Apmēram ceturtdaļgadsimtu nostrādājusi teātrī, Šekspīra brašo amatnieku izrādē ieraugu ak, cik daudz no savulaik piedzīvotā. Mūžīgo vēl viena mēģinājuma pietrūkumu, režisora gatavību «mesties uz ambrazūras» un ar savu ķermeni aizsegt uzradušos tukšumu, aktieru kaprīzes mierīgos laikos un spožas improvizācijas pērles draudošas katastrofas priekšā. Un tā tālāk.

Režisors Elmārs Seņkovs Šekspīra lugas Sapnis vasaras naktī piecus cēlienus bezbailīgi optimizējis līdz nepilnu divu stundu viencēlienam un veltījis izrādi teātra dabas dualitātei.