Režisors Antons Kiseļuss uzsver, ka mūsu iestudējuma īpatnība būs divu galējību konfrontācijas atspoguļojums – poētiskās un ikdienišķās, maigās un nežēlīgās, mīlošās un nāvējošās, cilvēciskās un mežonīgās, kuru krustpunktā rodas mūžīgās mīlestības stāsts – ideālās, cildenās, un tāpēc, nespējīgas izdzīvot sadursmi ar reālu zemes cietsirdību. Mūsu izrādei jāatgādina, ka cilvēkā eksistē divas galējības – labais un ļaunais, morāle un netikums, cildenais un zemiskais – jautājums, kas gūs virsroku. Mēs vēlamies parādīt skatītājam, ka Otello ir katrā no mums, un, ja mēs barosim šo “zvēru” sevī, tad agrāk vai vēlāk tas pieveiks Cilvēku, kas mīt ikkatrā no mums.

Tāpat kā visi Šekspīra darbi, “Otello” – daudzslāņu luga, kura ietver sevī kā poētisko, metaforisko pasauli, tā arī konkrētu, dzīvu, pat fizioloģisku pamatu. Viens no lugas raksturīgajiem motīviem ir jūra – jūra, kas spēj nomierināt, dāvāt skaistumu, piepildīt ar spēku vai arī pārvērst par nežēlīgu stihiju un iznīcināt visu savā ceļā. Šādu jūru – jūtu jūru – Šekspīrs iemieso savā galvenajā varonī, tāpēc varam redzēt Otello ļoti maigu, ievainojamu, raudošu, vēlāk rupju, asinskāru un nežēlīgu. Tur, kur dzīvais un dvēseliskais saduras ar kaut ko nekrietnu un nežēlīgu rodas atdzimšana, un cilvēks savas dzīves posmā, izejot cauri notikumu virknei, satricinājumiem, mīlestībai, nāvei, atklājumiem nonāk pie sapratnes par mūžīgo. Šajā cildenajā momentā Šekspīra darbos, kā vienmēr, pienāk dzīves beigas.