Luga “Karalis Līrs” ir viens no populārākajiem Viljama Šekspīra sacerējumiem un, neapšaubāmi, viņa daiļrades virsotne. Tiek uzskatīts, ka dramaturgs sarakstījis šo lugu no 1605. līdz 1606. gadam, laikā, kad pats nav bijis daudz jaunāks par savu varoni, tāpēc arī rakstījis nevis no sveša vērotāja pozīcijas, bet gan no savas personiskās – ar dziļu izpratni un līdzjūtību. Tas ir stāsts par karali, kas mūža norietā nolēmis sadalīt karaļvalsti starp saviem bērniem. Viņš paziņo, ka visu trīs meitu mantojuma daļa būs atkarīga no tā, cik daiļrunīgi katra izteiks mīlestību pret savu tēvu – Līru. Divas vecākās meitas azartiski sacenšas savā starpā, izpušķojot frāzes, taču jaunākā atsakās izskaistināt savu atzīšanos un – paliek bez mantojuma. Līdzīgi kā pasakās ar šādu sižetu, arī Līrs beigās pārliecinās, ka tieši jaunākā meita viņu mīl, taču ceļš uz šo izpratni būs garš un rūgts… “Karalis Līrs” ir Viestura Kairiša pirmā izrāde RKT un trešais iestudējums šī teātra vēsturē 1954. gadā izrādi iestudējis Sergejs Radlovs, bet 1977. gadā, tieši pirms 40 gadiem, – Arkādijs Kacs. Režisors Viesturs Kairišs “Karalis Līrs” ir universāla luga. Tā der jebkuram laikam, jebkurai politiskai iekārtai, jebkuram teātrim. Kur slēpjas šīs lugas fenomens? Atbildes nav, bet cilvēka aklums ir nemirstīgs. Cilvēks neko neredz vai negrib redzēt. Varbūt cilvēka aklums ir vienīgā civilizācijas izdzīvošanas iespēja? Kāpēc cilvēks neredz acīm redzamas lietas? Izrāde būs nevis par karaļiem un galma intrigām, bet par mums – cilvēkiem, par cilvēcisko būtību.