Razpļujevs ir kā krievu folkloras neaizskaramais pamuļķis – apgarots cilvēciņš bez noteiktas dzīvesvietas, kuru pēc ticējumiem nedrīkst sist, kaut gan viņš runā tīru patiesību. Razpļujevs kaislīgi mīl dzīvi, pasaule viņam ir kā skatuve, uz kuras nepastāv ne morāles, ne ētikas likumi – pasaule ir tik brīva, cik tā bija renesanses karnevālu laikos, kad pat karalis varēja saplūst ar tautu. Varas hierarhija tiek apgriezta kājām gaisā, pamuļķis kļūst par karali un karali var sist kā pēdējo muļķi. Tās ir neprāta dzīres, zaudējot robežas un bailes no svešā un nezināmā.