Šo stāstu var uzskatīt par ģimenes sāgu – turklāt par vairāk ģimenisku, kā to uztver paši varoņi.

Vējkalnu Glorijai pieder dzirnavas, noslēpums un kaimiņi, kas ir arī radi, kuriem nākas tikt skaidrībā, kā, ar ko un kā vārdā tālāk dzīvot, kuram kuru mīlēt un kas ir labās asinis.

Inga Ābele ironiski un tajā pašā laikā saudzīgi spēlējas ar replikām un tēliem, radot pa pusei mītu – pa pusei reālitāti, pa pusei sapni, pa pusei īstenību...