Par klasisku šo inscenējumu padara krāšņais čigānu dziesmu un deju ansamblis, kas radoši iestrādāts izrādes struktūrā, tomēr neaizēno centrālo konfliktu – Larisas vēlmi izrauties no savas vides, ļauties kaislībai pret Paratovu (šai iestudējumā acīmredzama ir gadu starpība, pieredzējušais meiteņu mīlulis zina, kā flirtēt un apmāt jauniņo Larisu) un Karandiševa pazemojumu, ka sieviete, ko viņš bildinājis un tālab domājas padarījis vērtīgāku, mierīgi pamet viņu.

Ar Knurova lomu šai izrādē uz skatuves kā aktieris pēc vairākiem gadiem atgriežas Edmunds Freibergs, un viņš Knurovā apvieno gan skepsi pret cilvēku attiecībām, gan pašam kā pārsteigumu dzimušās maiguma jūtas pret Larisu.

Larisa Indras Rogas interpretācijā nav smalkākām attiecībām audzināts nabadzīgs skuķis, viņa Larisā uzsver zināmu robustumu un pašpuiciskus gājienus, kas kontrastē ar trauslo un meitenīgo aktrises vizuālo veidolu.