Dzīvē iet kā pasakā. Cik bieži mūsu vidū parādās ļaunā pamāte, kuras dvēsele ir auksta un tukša, gluži kā Andersena pasakā "Meža gulbji", kur prinči kaļ plānus, kā savu zemi padarīt skaistāku un cilvēkus – laimīgākus, bet pamāte pūlas tikt vaļā no tiem, kas sevī kā dārgāko mantu glabā cilvēcību. Viņa pārvērš vienpadsmit brāļus meža gulbjos, kas dienā laidelējas bez mērķa un ķildojas barības dēļ. Pamāte cer saindēt arī viņu māsas Elīzas skaidrās jūtas, sējot šaubas un apjukumu. Bet saniknotie ļaudis vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā...

Elīza saprot, ka ir vienīgā, kas spēj glābt brāļus, bet tad jādodas tiem līdzi pāri jūrai – pretī nezināmajam. Lai pieveiktu burvību, viņa nedrīkst runāt, bet sūrstošām rokām vij vienpadsmit nātru kreklus, dziedot par to, ka "tikai nedrīkst cerību zaudēt". Šī ir iespēja atkal tikties ar Meža gulbju varoņiem un dzirdēt cerību dziesmu "Tikai tāpēc mēs šai pasaulē esam, lai ik mirkli par cilvēkiem vēlētos būt!"

Mūzikls tapa pirms piecpadsmit gadiem, kad Dailes teātris rosināja Māru Zālīti un Raimondu Paulu radīt jaunu izrādi Dailes teātra 75 gadu jubilejai. Savukārt izcilā pasaku meistara Hansa Kristiana Andersena 200 gadu jubilejas gadā Dailes teātris atjaunoja skatītāju savulaik iemīļoto mūziklu.

Atjaunojums pirmizrādīts Stāmerienas teātra I vasaras festivālā.