Kopš 2004. gada 21. un 22. jūnija Valmieras teātrī pēc sešdesmit pieciem gadiem tikai otro reizi (1939.gadā komēdiju "Skroderdienas Silmačos" iestudēja Žanis Vīnkalns) uz skatuves tiek svinētas trīskāršas kāzas Silmačos, jo pirmizrādi piedzīvoja Rūdolfa Blaumaņa 1902. gadā sarakstītā un visvairāk uz latviešu skatuvēm pabijusī luga "Skroderdienas Silmačos". Valmieras "Skroderdienas" tiks spēlētas arī rudenī un ziemā, jo līgošana nebūt nav galvenais, par ko vēstī luga. Jo pirms simts gadiem sarakstīta, Poruka idejas inspirēts un Rūdolfa Blaumaņa radītā luga ir par pārpratumiem un mīlestību, par solījumiem un vieglprātību. Oļģerta Krodera izrāde ir par atkalsatikšanos, arī skatītājiem - ieraugot sen zināmus notikumus, dzirdot no galvas zināmas frāzes, jo kur tad nu Silmači bez krāsns uzsprāgšanas un bitēm, lakatiņu zagšanas un ūdens vannītes apgāšanas, dziesmām un dančiem. Kur tad nu skroderdienas bez šuvējas Zāras un viņas pielūdzēja Joskes ar jocīgo tētuku Ābramu. Taču pašam teātrim izrāde ir svarīga arī tāpēc, ka uz skatuves Līgo vakara dziedāšanā piedalīsies aktieri, kuri uz skatuves parādās ļoti reti. Režisors Oļģerts Kroders gan Līgo vakara svinēšanu nav izvērsis, arī muzikanti ir tikai divi, toties lieliski - viljolnieks Gidons Grīnbergs un akordeoniste Evita Dūra, jo tas viss pielāgots tam lauku dzīves 19. gadsimta minimālismam, ko scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves uzbūris kā vienkāršu zemgriestu Vidzemes mājas sienu ar salmu jumtu. "Skroderdienas" diez vai kādu spēj pārsteigt un vienmēr liksies kaut kas kaut kur jau redzēts. Un tomēr vienmēr šādās reizēs galvenais paliek tas, kā konkrētais aktieris (šoreiz talantīgo valmieriešu izpildījumā, pie tam režisors gandrīz daudzām lomām iestellējis divus tēlotājus) nospēlēs sev piešķirto tēlu, kas reizē gan amizanti mīļš - jo runā tā laika valodā, gan tomēr mūsdienīgi reāls, jo kāpēc lai tas nenotiktu kaut kur tepar Valmieras rajona "Silmačos" vai galu galā pilsētas centrā. "Skroderdienas Silmačos" patiesībā nav tikai Jāņu dienas tradīcija tās dienas pusdienlaikā vai vakarā, vērojot Latvijas televīzijas pārraidīto kādu no Nacionālā teātra izrādes ierakstiem. Tā nav tikai luga, kas spēlēta visvairāk un visbiežāk gan amatieru, gan profesionālajos teātros, tā ir luga, kurā laikam gan iekodēts tautas racionālais un iracionālais raksturs, gan vieglprātīgās Antonijas, gan pacietīgā, maigi mīlošā Dūdara, klusās cietējas Kristīnes līdzinieces - Elīnas un godīgā Alekša stāstos, gan trauslās Zāras un ugunīgā Joskes un lietišķā Ābrama jūtās, gan pubertāti sasniegušo pusaudžu Rūda, Kārlēna un Ieviņas nebēdnībās, arī Auces un Pičuka mēģinājumā sapņot, un kur tad Pindacīšas, Tomuļmātes un Bebenes kaujas...