Indras Rogas pirmais inscenējums uz lielās skatuves, turklāt pašai spēlējot titullomu. Izrāde, kurā viņa pārliecinoši piesaka savu inscenētājas talantu un poētiski ievirzīto režisores rokrakstu. Luga, kas tradicionāli uzlūkota kā “jaunās drāmas” aizsācēja, jaunā reālisma patiesīgumā preparējot cilvēku attiecības, Rogas versijā ir vienlaikus nežēlīgs un poētisks stāsts par nobrieduša cilvēka garīgu atmodu un pieaugšanu. Nežēlīgs, jo neviena ilūziju sagraušana nav nesāpīga, poētisks – jo, pateicoties ciešanām, cilvēks iemācās ieraudzīt pasauli dziļāku un skaistāku. Luga, kurai katrs laiks un režisors uzdod risināt savu lielo tēmu – no sievietes vēlmes būt savā ģimenē ievērotai un uzklausītai kā cilvēkam, kā personībai, līdz pat emancipācijas ideju sludināšanai un kardināliem lēmumiem atstāt bērnus un vīru, lai piespiestu sevi un viņu pārskatīt abu laulību un tās jēgu. Smeldzīgi un apliecinoši līdzās Noras un Helmera līnijai izskan gan Kristīnes un Krogstā attiecību atdzimšana, gan doktora Ranka cīņa ar slimību un “egoistisko” mīlestību pret Noru.