Divi lieliski, starptautiski pazīstami mākslinieki – horeogrāfs Saša Pepeļajevs un režisors Pēters Jalakass – pirmo reizi apvienojušies radošā tandēmā, lai radītu dejas un video teātri. Kopā ar dejotājiem un aktieriem no Tallinas, Maskavas un Jekaterinburgas, viņi velta “Gulbju ezeru” absolūtā skaistuma un estētiskā ideāla tēmai. Iestudējums ir pārsteidzoša skatuves un kinomākslas sintēze, kas panākta ar izcilas video un datortehnikas palīdzību. Kas “Gulbju ezerā” saista mūsdienu skatītāju? Vai tā ir mākslinieciskā vērtība vai sociālais aspekts? Vai un kā estētiskais saistīts ar ētisko? Kādēļ tieši “Gulbju ezers” iemieso baleta vispārinājumu? Šādus jautājumus un tēmas aplūko izrāde.

Šķiet neiespējami uzskaitīt visus “Gulbju ezera” iestudējumus un versijas. Tie ir klasiski, ideoloģiski, vecmodīgi, moderni utt. “Von Krahl” teātrī iestudētais “Gulbju ezers” nav vēl viena sensenā stāsta interpretācija. Sižeta ziņā tam vispār nav nekā kopīga ar “Gulbju ezeru”. Izrāde ir kā kolāža – varoņu, sociālo, māksliniecisko un estētisko motīvu atspulgs. Estētiskā un sociālā konteksta sintēzei ir noteicošā nozīme. Izrādes autori pieskaras maz aplūkotam fenomenam Čaikovska “Gulbju ezers” ir ideoloģisks mākslas darbs. Tā izmantošana ideoloģiskiem mērķiem sasniedza kulmināciju, kad baletu nepārtraukti pārraidīja visos Krievijas TV kanālos 1991. gada augusta puča laikā. Trūkstošā vai neesošā politiskā informācija par valsts apvērsumu tika pausta ar Čaikovska melanholiskās mūzikas, pazemīgi padevīgā kordebaleta, Petipā – Ivanova simetriskās horeogrāfijas palīdzību.

“Mūs “Gulbju ezers” interesē kā simbols, kā noslēgta pabeigta sistēma, un arī kā iespēja un nepieciešamība tai mainīties vai būt mainītai. Mēs atkāpjamies no stāsta, lomu sadalījuma un skatuves kanonizētajiem risinājumiem. Mēs lietojam daudz pretstatu melns un balts, vīrietis un sieviete, uguns un ūdens, indivīds un grupa, augša un apakša, iztēle un īstenība, un paralēles dejošana, lidošana, peldēšana, sevis un citu greznošana, sports, dokumentālas ainas u.c.”, tā saka izrādes veidotāji.

Čaikovska mūziku izrādei aranžējis maskavietis Sergejs Zagņijs. Viņš rada atmosfēru, kurā pasakas nomoda sapņi un vilšanās tiek asociēti ar īstajiem sapņiem, dīvainiem gadījumiem, lokomotīvēm, tvaika katliem, un ikdienas dzīvi, kur Princis Zigfrīds, kurš atbrīvo Odetu, atgādina klasisku revolucionāru. Iespējams, viņš nemaz nav princis, bet ļaunais burvis Rotbarts. Un varbūt atbrīvošana nemaz nenozīmē brīvību?