Šie "Indrāni" tapa Trešās atmodas laikā – 1988. gadā. Laikā, kad tik svarīga bija savu sakņu, savas zemes saimnieka apjauta. Tā bija traktēta kā ļoti spēcīgu individuālu raksturu savstarpējo attiecību drāma perfekti izstrādātā lakoniskā formā. Liels nopelns izrādes vizuālajā risinājumā bija Gunāra Zemgala scenogrāfijai.

Par Kārļa Sebra Indrānu tēva un Veltas Līnes Indrānu mātes tēlu smalko niansētību un dvēseļu vibrāciju noteikti varēja teikt to pašu, ko Rūdolfa Blaumaņa laikā par pirmatveidotājiem Jēkabu Duburu, Aleksi Mierlauku un Bertu Rūmnieci – tikai izdzīvotus 80-to gadu teātra mākslas valodā.

Mihails Kublinskis lielu vērību piegrieza precīzi izrunātam autora vārdam, tieši tā, kā tas ir Blaumanim. Un, protams, lietām – rekvizītiem personāžu rokās. Tas zāģis, kuru izrādē asina Noliņš, un kuru malā nolikt pavēl Indrānu tēvs, bija Kārļa Sebra tēva zāģis. Dvielītis uz gultiņas gala ar padzisušajiem izšūtajiem iniciāļiem – tā ka varēja nojaust, ka tas ir Indrānu mātes – aktiera mātes roku darbs...

Mihaila Kublinska sastrādātais tēlu savstarpējo attiecību režģojums tā aizrāva kino režisoru Gunāru Cilinski, ka izcilais veco Indrānu pāris un vēl vairāki tēlotāji no izrādes pārceļoja Brīvdabas muzejā uzņemtajā spēlfilmā. Tā saglabājot laikā un telpā gaistošos aktierdarbus vismaz teātra vēsturei kā sava laika izcilus aktiermākslas paraugus.