Teātra populārākā izrāde vairāku gadu garumā, kuras panākumus nodrošināja ne tikai atpazīstamie tipāži no tā laika lauku dzīves, kur saimniekošana kolhozos laiku pa laikam sasniedza absurda līmeni, ko autors un režisors parādīja ar apskaužamu humora līmeni, bet jo īpaši Antra Liedskalniņa slaucējas Mariannas Okolokolakas lomā. “Vienkārša” lauku sieva būdama, viņa vienīgā nebaidījās visas nebūšanas raksturot tiešos vārdos, raisot histēriskus smieklus zālē un klusas šausmas pārējos varoņos, kam viņas lielās mutes dēļ draudēja nepatikšanas. Tomēr skatītāju mīlestību pirmajos Atmodas sākumgados Liedskalniņas Okolokolaka izpelnījās ne tikai ar atklāto valodu, bet arī ar to, ka tieši viņa atgādināja par vārdos nenoformulētām (skaļo saukļu laiks sāksies mirkli vēlāk) alkām pēc garīguma. “Baznīcu, baznīcu gribas…”, teica Marianna, sakārtoja balto lakatiņu un metās cīņā par to, lai vecajā baznīcā, kurā atradās kolhoza graudu kalte, uzsāktu atjaunošanas darbus.