Pirmā un vienīgā režisora Ādolfa Šapiro viesrežija Drāmas teātrī. Tobrīd Šapiro ir viens no novatoriskākiem un drosmīgākiem Latvijas režisoriem, kura vadībā Jaunatnes teātris kļuvis par teātri pieaugušajiem, izveidojot tradīciju, ko pēc teātra reorganizācijas pārmanto JRT. Izrāde kritiķu aptaujā atzīta par sezonas labāko izrādi.

Bulgakova “Moljērs” ir luga, kas piesaista daudzus režisorus joprojām, jo piedāvā runāt ne tikai par teātra pasauli, bet mākslinieka un varas attiecībām, kā veidot sadarbību, vai labāk palikt neatkarīgam. Un vai vispār iespējams palikt neatkarīgam.

Moljēru – teātra vadītāju, dramaturgu un režisoru, kā zināms, vēsturisku personu, spēlē Alfreds Jaunušans, šī teātra patriarhs. Karali Luiju XIV – Jānis Kubilis. Lai izceltu teātra un galma atšķirības, pirmā valdnieka parādīšanās ir no t. s.”valdības” ložas skatuves labajā pusē, kur spožā gaismā parādās Luijs XIV, labi koptās un gredzenotās rokas uzlicis uz samtainā paliktņa. Viņa mērķis - parādīt kurš ir kurš un piespiest ģēniju kalpot sev un valstij. 

Kā atceras Lilija Dzene, mēģinājumu laikā daudz tika runāts ne tikai par Moljēru, bet vēl jo vairāk par luga autoru Mihailu Bulgakovu un viņa attiecībām ar varu, proti, Staļinu.

Scenogrāfa Andra Freiberga uzstādītās melnzeltītās lādes nes ietilpīgu funkcionālu un emocionālo slodzi, jau pirmajos uzveduma mirkļos sevi piesaka tā nervozā un slimīgi uzbudinātā teātra atmosfēra, kādā nāksies eksistēt Moljēram. Trupas aktieru steidzīgie pārskrējieni, plīvojošās sveces, steigā uzmestie apģērba gablai, karaļa miesassargu nervus stindzinošā teātra telpu pārbaude – tas viss raksturo milzīgo sasprindzinājumu teātrī karaļa apmeklējuma dienā. Un Jaunušana varonis, uzlicis melno āksta parūku un masku, zemu klanās un šķebinoši glaimīgi pateicas karalim…