Vampilova ievērojamākā luga ir padomju varai nevēlams darbs, jo atspoguļo ierindas cilvēka neizbēgamo personības degradāciju, dzīvojot apstākļos, kuros no cilvēka gribas nekas nav atkarīgs, kuros var mierīgi izdzīvot nestrādājot vai simulējot strādāšanu, kur vienīgā dzīves jēga balstās spējā aizmirsties piedzeroties, kurā mīlestība un attiecības var būt un var arī nebūt. Luga sākas kādā paģirainā rītā, kad pie Zilova durvīm atskan zvans un tiek atnests bēru vainags, uz kura lentas rakstīts “Darbā pāragri izdegušajam Zilovam no viņa skumstošajiem draugiem”. Tas ir stulbs draugu jeb pudeles brāļu joks, kas tomēr vedina Zilovu ieslīgt atmiņās un pārdomās par dzīves jēgu, kas beidzas ar to, ka viņš piedzeras un ir gatavs izdarīt pašnāvību ar to pašu bisi, ar kuru bija paredzēts doties uz pīļu medībām.

Zilovs, no vienas puses, ir parasts alkoholiķis, par ko signalizē arī galvenā varoņa uzvārda izvēle, no otras puses, viņš ir sava laika varonis jeb “antivaronis”. Atšķirībā no tradicionālā principa – nozīmīgākās padomju lugas vispirms tiek iestudētas centrā – Maskavā vai Ļeņingradā, un tikai pēc tam perifērijā, šī luga savu pirmiestudējumu piedzīvo Rīgā, praktiski vienlaikus gan Krievu drāmas teātri Arkādija Kaca režijā, gan Drāmas teātri, tomēr Drāmas teātra iestudējums nav tik sekmīgs un ar tādu rezonansi, kāda ir daudzām citām šīs lugas interpretācijām.