Režisores atgriešanās teātrī pēc vairākiem Krievu drāmas teātrī nostrādātiem gadiem un pie lugas, ko viņa reiz jau taisījusi tieši NT (1945). Arī jauno aktieru ansambli, no kuriem daļa ar Baļunu darbā sastopas pirmoreiz, viņai izdodas aizraut ar Ostrovska dramaturģijas vitalitāti. Izputējusī muižas īpašniece Murzavecka ir gatava uz visu – gan izprecināt bagāto atraitni Kupavinu savas māsas dēlam Apolonam, gan viltot dokumentus, gan iesaistīties citos negodīgos darījumos. Viss notiek pēc viņas plāna līdz brīdim, kad no pilsētas ierodas aprēķinātājs Berkutovs, kurš cer apspēlēt viņus visus. Atšķirībā no iepriekšējā, reālistiski veidotā iestudējuma, šoreiz scenogrāfijā izmantots nosacītas tēlainības princips, rādot “kā tas varētu būt” – skatuves griestos iekārts baznīcas kupols un spilgti izcelts svētais stūrītis Murzaveckas mājās. Pāreju no cēliena uz cēlienu iezīmē opermūzika, kas savukārt izceļ gan Glafiras, gan Kupavinas ilgas pēc Pēterburgas.

Īpaši bieži mēģinājumos izskanot vārdi “fantāzija” un “pašsajūta”, bet izrādes centrā režisore izvirza divas tēmas – sirdsapziņas ietilpību, ko demonstrē Murzavecka un Čugunovs. Otra tēma saistās ar Murzaveckas brāļa dēlu Apolonu, kas traktēts kā traģikomisks personāžs. Cilvēks, kurš, atšķirībā no pārējiem, negrib neko, dzer un klīst kopā ar suni. Visu izrādes laiku Apolons atrodas dažādās komiskās situācijās, taču beigās atklājas rūgta smeldze. Vairāk nekā pirmajā izrādē Baļuna izcēlusi sievietes un vīrieša attiecības Liņajeva un Glafiras, bet jo sevišķi Berkutova un Kupavinas divskatos.