No Amerikas Jaunušans atved ne tikai čemodānu ar reklāmām un prospektiem, bet arī iedvesmu un kaut ko ļoti precīzu tās pasaules izjūtā, ko viņam izdodas iemiesot “Ilgu tramvaja” iestudējumā. Izrādes pārlaicīgais spēks, protams, ir Antras Liedskalniņas talanta, emocionalitātes, absolūtās skatuviskās pievilcības un traģisma saderība ar Blanšas lomā ierakstīto. Tieši Blanšas fināla gājiens cauri skatītāju zālei – pagarinot viņas ceļu no dibenistabas cauri virtuvei, kur kārtējo reizi notiek kāršu spēle, un pagalmam – kļūst par vienu no hrestomātiskākajām mizanscēnām teātra vēsturē, tāpat kā Liedskalniņas acis un intonācija beigu frāzē “Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības …”

Izrādes mēģinājumos Jaunušans runā par vientulību, bezcerību, atsvešinātību un nepieciešamību meklēt katru brīdi, kas rada cerību izdzīvot, dzīvesalkas. “Mēs vēl nekad neesam saskārušies ar tādu nāves grūtumu un ar tik spēcīgu dalītu jūtu atklāsmi katrā tēlā, tādēļ mums nebūs punktu uz i, nebūs efektīgu lūzuma momentu, būs tikai dzīves plūduma atklāsme un nepārtraukts iekšējās izziņas process.” 

Uz skatuves ir Gunāra Zemgala čīkstoša divstāvu koka konstrukcija, kuras pirmajā stāvā ir šaurais Stellas un Stenlija Kovaļsku dzīvoklītis, kurā Blanšai nav vietas, tomēr patvērums tiek dots. Dzīvojamā istabā ik svētdienu veči pulcējas uz kāršu spēli, un Mičs ierauga trauslo, aizlauzto Blanšu un iemīlas. Fonā skan blūzs, kaimiņiene Junisa vaktē savu vīru un Puķu pārdevēja pārdod mākslīgos ziedus bērēm.