Lugas centrā – Ģirta Pakalna, dzīvē apmaldījušies pusmūža vīrieša drāma, cilvēks, kurš ir tik parasts, tāds kā visi, varonis, kurš ir nevaronis, līdz ar to kļūst par sava laika “varoni”. Šī tēma par nevaroņiem paralēli latviešu dramaturģijai plaši uzplaukst Aleksandra Vampilova lugās. Ja 60. gadu sākumā māksla, tostarp teātris, piedāvā versiju, kādam cilvēkam vajadzētu būt, apliecinot ideālu vai nu tiešā veidā vai pretspēku sadursmē, tad 60. gadu otrā pusē parādās cilvēks un dzīve – tādi, kādi tie ir. 

Lugu veido piecas noveles, kur piecās dažādas situācijās tiek pierādīta Ģirta Pakalna nepiederība. Viņam tuvojas 50, viss ir varējis būt, jo viņš ir apdāvināts, pievilcīgs, mīlēts, liktenis ir devis daudz iespēju, bet viņš ne pie vienas nav apstājies, jo vienmēr licies, ka priekšā gaida vēl labāks darbs, vēl interesantāka sieviete. Finālā viņš atgriežas pie jaunības mīlestības – skolotājas Rutas, bet izrādās, ka arī viņai viņš vairāk vajadzīgs kā tas Ģirts no pagātnes nevis šis pagurušais klaiņotājs.

Kaut arī skeptiķi pareģo iestudējumam tukšas zāles, “Viena ugunīga kļava” bija skatītāju iemīļota izrāde, kas nostiprināja Harija Gulbja dramaturga autoritāti. Visvairāk uzrunā pēdējā novele, kur Ģirts ierodas pie skolotājas Rutas, kuru Lidija Freimane tēloja gudri un iejūtīgi, ar lielu vientuļas sievietes pašcieņu. Ruta aizraida Ģirtu vakara krēslā tāpat kā “Manā nabaga Maratā” Ļika Ļeoņidiku, un Ģirts paliek stāvam baltā sniega klajumā ar skatu uz visām četrām debespusēm.