Žanis Grīva savai lugai par fabulu izmanto pilsoņu kara laikā mīklaini noslepkavotā Lorkas pēdējās dzīves dienas, turklāt viņš pats bijis internacionālajā brigādē, kas karoja Spānijā, un Spānijā piedzīvotais atspoguļojas vairākos viņa literārajos darbos. 

Izrādē visvairāk uzrunā Jāņa Kubiļa aktierdarbs, atklājot mākslinieka un lepna cilvēka sarežģīto dvēseli un likteni. Autors, jau piedāvājot lugu teātrim, bija izteicis vēlmi, lai galvenajā lomā ir Kubilis. Gan režisors, gan Kubilis shematisko lugu papildina ar fragmentiem no Lorkas dzejas un runām, un šai lomā aktieris saskata daudz paralēles ar Mocarta likteni, kas piešķir plašāku dimensiju visai izrādei. “Saljēri” lomu izrādē spēlē Gunārs Ciliniskis Rosalesa lomā, kurš lugas versijā ir tas Lorkas draugs, kas nodod Lorku frankistiem.

Par izrādes spilgtāko ainu kļuva tieši pēdējā – Lorkas nošaušana. Scenogrāfs Gunārs Zemgals uz skatuves bija radījis poētisku pilnmēness nakts atmosfēru, kurā melnos apmetņos šaudījās frankisti. Lorkam šī nakts kļuva par lielās iedvesmas brīdi, kad mēness, vējš olīvkoku birzīs un Gvadalkiviras ūdeņi, un pat nāves tuvums rosināja poētiskus tēlus. 

“Kad es nomiršu, atstājiet balkona durvis vaļā.” 

Atskanēja šāviens, un balkona durvis aizcirtās. 37 gadu vecumā tika nošauts ievērojamākais spāņu 20. gadsimta mākslinieks.

Šajā lugā Lorka mīl aktrisi Margaritu Ksirgu, kas spēlējusi daudzās Lorkas lugās galvenās lomas un patiešām bija viņam tuvs cilvēks, kaut arī Lorka ir homoseksuāls, bet par to tajā laikā nedrīkst bilst ne vārda. Tomēr luga ir ar savu vēsturisku nozīmi, jo Latvijā tobrīd par Lorku un viņa likteni cilvēki nezina praktiski neko, un arī tā informācija, ko viņi saņem no Grīvas versijas, ir jaunums.