Šī ir pirmā publicētā un iestudētā Pētera Pētersona luga, kurš latviešu dramaturģijas kopainā ieņem savrupu vietu – starp pēckara reālistiskajām drāmām un komēdijām Pētersons aizsāks poētisko teātri, kurā primārais ir ideja un tad tās iemiesojums dialogos, raksturos, konflikta risinājumā. Šī luga vēl ir pusceļā starp reālismu un “ideju” drāmu, jo sižeta līmenī tā cīnās ar atpalicību Latgalē, aģitē pret reliģisko tumsonību un aicina Rīgas māksliniekus doties strādāt turp, kur viņu nestā gara gaisma visvairāk vajadzīga. Tomēr primārais te izrādās cits konflikts – starp jauno mūziķi Pāvilu un reālo dzīvi. Pāvils mākslā ir maksimālists, jo vēlas novatoriski interpretēt Čaikovska 5. simfoniju, bet ar šo sapni viņš ir viens – sieva Inese, izrādās, pie viņa izgājusi tikai savas dziedātājas karjeras dēļ. Un tad viņš sastop radniecīgu dvēseli – no Aglonas klostera aizbēgušo mūķeni Anastasiju, kura tur kalpojusi tādēļ, ka tāda bijusi vecāku griba un tradīcijas.

Edgars Zīle lugu iestudē tradicionāli – ar niansētiem aktierdarbiem klusinātās, liriskās intonācijās. Lai izceltu lugas analītisko, intelektuālo saturu, skatuves noformējumā Zīle izmanto daļēju nosacītību – izrāde tiek spēlēta neitrālās drapērijās.

Par izrādes galveno personu aktrises emocionāli piesātinātā tēlojuma dēļ top Antras Liedskalniņas Anastasija. Arī Pētersons uzsver, ka Liedskalniņa vispilnīgāk īstenojusi viņa ieceri – savas iekšējās skaidrības, cilvēciskā gaišuma un iejūtības dēļ. Pārējie aktierdarbi ir gan liriski psiholoģiski, gan traģikomiski raksturi. V. Jakāna un V. Zandberga emocionālajā Pāvila tēlojumā atklājas jauna mākslinieka cerības, mērķtiecība, vilšanās sākotnējos sapņos. Savukārt H. Romanovas Felicita, B. Indriksones Ella un S. Grīsles Anastasijas māte, ko aktrise traktē kā galēji reliģisku fanātiķi, iziet pat uz “saspēli” ar publiku.