Apprecoties Taņa pametusi studijas institūtā un viņas dzīves vienīgais uzdevums – palīdzēt Hermanim darbā, pārzīmēt rasējumus, mīlēt viņu. Ar laiku Hermani sāk kaitināt, ka Taņai nav nekā sava – ne savu draugu, ne interešu, un iemīlas savā kolēģē, konstruktorē Šamanovā, kam, protams, piemīt tieši tās īpašības, kas Taņai trūkst – patstāvība un sava mērķa apziņa. Arī inženiere iemīl Hermani, bet, negribēdama postīt jauno ģimeni, cenšas savas un Hermaņa jūtas apslāpēt. Par to uzzina pati Taņa un atstāj Hermani, kas vēlāk apprec Šamanovu.

Ar šo romantisko un mazliet izskaistināto attiecību izrādi aizsākas populārā padomju dramaturga Alekseja Arbuzova darbu tradīcija Latvijas teātrī. Hermanis ir nozīmīga loma Jānim Kubilim, kam, līdzīgi Arbuzova varoņiem, uz ilgu laiku teātrī kļūst svarīga tēma par skaistuma un harmonijas alkām, kas nepieciešamas katram cilvēkam.

Vecmāmuļas loma ir pēdējā loma Bertas Rūmnieces garajā mūžā, 1953. gadā viņa aiziet aizsaulē.