M. Čehovs mērķtiecīgi īsinājis un mainījis lugas tekstu, izmantojot scenogrāfiju un mūziku, lai radītu ne tik daudz vēsturisko restaurāciju, cik iespaidu par katastrofu, pārmaiņu situāciju. Čehovs izrādi veido par apjukumu, par iekšējo garīgo nāvi, par cilvēku ar neikdienišķām spējām un gribasspēku, kurš pēkšņi pārvēršas par niecību. Laiks, kurā dominē slimi un nevaroniski varoņi, uz skatuves atklājas klīniskā, pat patoloģiskā naturālismā.

“Priekškaram atveroties, apakšā – baznīcas svecēm plīvojot puskrēslā – dzirdami vecīgā cara nožēlojamie šļupsti, dzīvā miroņa “siekalainā murmināšana”, kas pāraug kliedzienos, kuros vairs nav ticība savam spēkam un varai. Bet augšā – Borisa Godunova iedvesmoti – lietišķi uzvedas un zīmīgi saskatās bajāri ir jāpaciešas, kamēr izdziest šī aizvārgusī dzīvība, kas savā bezprāta valdītgribā vēl taisās Anglijā meklēt astoto sievu.”