M. Rubina veidotā izrāde bija neparasta parādība Nacionālā teātra afišā, un viesim izdevās radīt inscenējumu, kas guva atsaucību publikā. Šī izrāde bija mūzikls, ritmizēta satīra par nabadzīgo skroderīti, kas negaidīti vinnē 200000 rubļu, bet tikpat viegli šo summu pazaudē. Izrādes dekoratīvo ietērpu gatavoja Niklāvs Strunke, radīdams krāsā dzīvu, telpiski izvērstu, stilizētu skatuves noformējumu. Attiecīgi darbojās arī krāsainais aktieru ansamblis – ar īpatnēju temperamentu, žestiem, pasvītrotām izdarībām. Tā bija pavisam citāda tautas sadzīves skatu izveide nekā līdzšinējos Nacionālā teātra uzvedumos. Izrādes žanrs bija apbrīnojami ietilpīgs – te bija gan smeldzīgs sentiments, gan tautas humors, gan traģiski momenti, gan saržētas situācijas, tomēr viss sakļāvās vienā veselumā. Režisors mudināja masu skatu dalībniekus uz improvizāciju, uz savstarpējām saspēlēm, tādēļ visi pārgājieni, situācijas maiņas iznāca ļoti dzīvas. Galvenajā – Šimela Sorokera lomā mirdzēja A. Amtmaņa-Briedīša talants. Viņš tēloja skroderīti ar tādu mīlestību un baudu, ka šī loma ierindojama viņa pašu izcilāko veiksmju sarakstā. Pašā teātru krīzes smagākajā periodā šī izrāde Nacionālajam teātrim bija lielais vinnests vistiešākajā nozīmē. Bet profesionālā ziņā tā pierādīja šā teātra ansambļa iespējas, mākslinieki saprata, ka arī sadzīves skati pakļaujas dažādiem traktējumiem un nezaudē satura nozīmību.

Zariņš, J., Mans darbs teātrī, 75. lpp.