Viņš dzīvoja ātri un bez bremzēm. Dziesmu varēja sakomponēt piecpadsmit minūtēs. Viņš lepni dalīja alus glāzi ar savu suni. Un strīdēties ar viņu nebija iespējams. Etiķete uz viņu neattiecās, un viņš dievināja sīpolus. Podā noslīkušo šinšilu viņš glabāja saldētavā, bet nervus nomierināja adot. Viņa reliģija bija draudzība, viņa laimes zeme – skatuve. Tā ir niecīga daļa no lietām, kas uzrāda Mārtiņa Freimaņa paradoksālo, kontrastu pilno personību.

Kopš Freimaņa aiziešanas pagājuši gandrīz piecpadsmit gadi un tomēr viņš joprojām ir te – radiostacijās, atmiņās, stāstos. Paradoksu un kontrastu pilns, nepieradināms un nekaunīgs.

Mārtiņš ne vienreiz vien ir lūdzis netaisīt no viņa dzīvesstāsta drāmu, bet dzīvojis tā, lai šo lūgumu būtu grūti izpildīt.

Savā īsajā mūžā Freimanis paspējis atstāt milzīgu muzikālo mantojumu un gandrīz tik pat daudz leģendu par savu personību. Tuvāki un tālāki Mārtiņa laikabiedri joprojām sev jautā – vai dziesmas par debesīm un aizlidošanu bijis pareģojums vai remdēts sauciens pēc palīdzības? Versiju ir daudz un, lai gan iznākumu nevar mainīt, ir intriģējoši minēt, kāds bijis cilvēks, kuru tagad varam restaurēt tikai caur atmiņām un iemūžinātiem mirkļiem.

Atmiņas ir gandrīz tas pats, kas fantāzijas, un nošķirt tās abas ar laiku kļūst neiespējami. It īpaši, ja runājam par Freimani, kurš vēl dzīves laikā brīvi pludinājis robežas starp patiesību un fantāziju. Tieši tāpēc, tas nebūs dokumentāls biogrāfijas stāsts, bet gan mirkļu kolāža par cilvēka duālo dabu. Vājībām, kas lauž un pārņem, iedzenot galējībās. Un neremdināmu tukšumu sevī, ko vieglāk izdziedāt kā izdzīvot.