Kā ir būt visvareno dievu Zeva un Hēras meitai, un vienmēr palikt vecāku ēnā? Kā ir būt pirmajai jaunietei pasaules vēsturē un samierināties, ka tāda paliksi vienmēr? Vai cilvēcība, ko uztveram kā vājību, drīzāk nav dievišķa? Pieaugšana – tas ir ceļojums, kura laikā sākam attālināties no bērnības un uzsākam apzinātu ceļu, lai atklātu savu identitāti. Tomēr tikai mēs katrs pats zinām, cik grubuļains un nevienmērīgs ir šis ceļš. Tas, ko prezentējam pasaulei, reti kad ir tas, ko jūtam un piedzīvojam patiesībā. Un izšķiršanās, cik daudz realitātes gribam rādīt citiem, ir universāla dilemma. Tik universāla, ka to piedzīvojusi pat pirmā pasaules vēsturē zināmā jauniete, sengrieķu jaunības dieviete - Hēbe.

Senās Grieķijas kultūras mantojums mums devis milzīgu daudzumu vērtību, ko cienām un novērtējam arī šodien – demokrātiju, teātri, Olimpiskās spēles. Bet visvairāk noslēpumu apvīts ir Senās Grieķijas mitoloģiskais mantojums, ko esam lasījuši, attēlojuši, analizējuši un dekonstruējuši cauri laikiem. Šo gadu tūkstošu laikā nepamatoti vismazāk balsstiesību piešķirtas visjaunākajai no dievēm, kurai šoreiz beidzot ļausim runāt – pusaudzei Hēbei.

Izrāde, kurā teātra noteikumam – aizliegts fotografēt – nebūs vietas, jo katram no skatītājiem būs jāiejūtas fotokorespondenta lomā, lai palīdzētu Hēbei izstāstīt viņas pieaugšanas stāstu.