Pārlaicīgā komēdija “Sapnis vasaras naktī”, kuru mēdz dēvēt par “augsto”, ir Viljama Šekspīra meistarstiķis – viņa uzvara cīņā starp vārdu un dabu. Lielais bards greizo spoguļu spēlē savijis vēsturisko, mītisko un arhetipisko cilvēku, kuram senais, civilizācijas radītais likums ir kā nāvīgs brīdinājums: cilvēka daba nepakļaujas cilvēkam. Tā paklausa tikai pasakai, burvestībai un sapnim.

Būt izredzētiem un patiesi, neprātīgi iemīlēties var izrādīties arī kā ļauns joks. Iemīlēšanās ne tikai saved kopā ģimenes, bet arī tās reizēm iznīcina, tāpat kā darba kolektīvus, politiskās partijas un valstis. Iemīlēšanās ir prasījusi prezidentiem viņu amatus.

Mēs visi esam pakļauti lieliem mīlas grēkiem un mazākiem kaislību grēciņiem, lai arī ikdienas pienākumiem un atbildībā mūs vajadzētu no tiem atturēt. Mīlas aklums ir spoguļattēls nespējai redzēt mīlestības nepārvaramo spēku. “Es nekad…” esam gatavi spriest, skatoties no malas uz neprātīgu mīlestību, lai gan visi par to esam sapņojuši. Par to arī šis sapnis.