Gogoļa garstāsts "Portrets" mūsdienu pasaulē nemaz neizklausās pēc romantiskas noveles. Tas ir veidots uz faustiskā dvēseles pārdošanas motīva un ietver pieņēmumu, kas pārceļ notiekošo no ikdienas plāna uz metafizikas zonu. Gogolis rada pasauli, kurā ļaunuma iemiesojumam ir vajadzīgs mākslinieks, lai ļaunums varētu sevi realizēt, izpausties, apliecināt savu eksistenci. Un, nespēdams izturēt kārdinājumu, tas, kurš varētu kalpot skaistajam, sāk kalpot velnam. Šī ir šausmīga pasaka, kas atbilst mūsdienām.

“Kad Gogoļa tekstā satiec tēlu, kurš, varas un atriebīgas greizsirdības apreibināts, “ar tīģera niknumu metās virsū, plēsa, plosīja, sagraizīja gabalos un samīdīja kājām” visu dzīvo un talantīgo, ko varēja sasniegt, tu esi pārsteigts šī tēla totālās, pareģojošās aktualitātes dēļ,” saka dramaturģe Estere Bola. “Gogoļa velna marionetes ir postošas un nāvējošas, taču kaitējums, ko tās var nodarīt, joprojām ir samērojams ar cilvēka spējām. Šodien velna marionešu rīcībā ir ballistiskās raķetes un kodolarsenāls...”

Mīts par mākslinieku, kurš nespēja izturēt vieglā ceļa kārdinājumu, izrādē izvēršas eshatoloģiskā mistērijā, kas ir pilna ar postošiem kārdinājumiem bezdibeņa malā.

Izrādē Gogoļa darbu fragmentus papildina teksti no Van Goga darba "Vēstules brālim Teo", Marsela Prusta, Džordža Orvela teksti (dramaturģes tulkojumā), kā arī Leonīda Andrejeva un Andreja Belija teksti.