Komanda

Riias lavastanud Dmitri Krõmov on võtnud „Peeter Paani“ loost vaid kõige peamise, mineviku lõplikkuse ja pöördumatuse teema, ning ehitanud selle ümber oma mikrokosmose.

Izrādes nosaukumā starp vārdiem “Pīters Pens” un “sindroms” ir likts punkts. Iespējams, tam nav nekādas nozīmes, bet varbūt tomēr ir. Sindroms nav slimība, bet simptomu kopums, kas liecina par slimību.

Jaunais iestudējums "Pīters Pens. Sindroms" Latvijas Nacionālajā teātrī kā ilgi gaidīts notikums saņēmis ievērojamu ekspertu un dažādu mediju uzmanību, ir gan bagātīgi aprakstīta gaidāmā viesrežisora radošā biogrāfija¹, gan krietni iztirzāti izrādes tapšanas apstākļi.

Šī izrāde man atgādināja (nē, ne jau kārtējo Dmitrija Krimova izrādi, godīgi atzīstos, ka pirms “Pītera Pena” nebiju redzējis uz skatuves nevienu citu viņa darbu) uzdevumu un stila ziņā pavisam citu iestudējumu, ko redzēju bērnībā un kas palika atmiņā uz mūžu – tas ir “Šerloks Holmss” Dailes teātrī.

Pīters Pens. Sindroms neapšaubāmi ir pieredze, kas mūsu skatītājam – arī sadusmotajam un neizpratnes pilnajam – ir vērtīga. Tā ir teātra valoda, kas noteikti par labu nāk arī aktieriem. Piemēram, Kārlis Reijers Mihaila Čehova lomā īso epizodi izveido tik koncentrēti dramatisku, ka aizmirst to nevar.

Režisors Dmitrijs Krimovs Latvijas Nacionālā teātra izrādē Pīters Pens. Sindroms atklājas kā iztukšots mākslinieks, kura vienīgā iespēja svešumā turpināt dzīvi ir turpināt radīt to, ko viņš vislabāk prot, – savu mākslu

Izrādē cits citam pāri klājas tematiski slāņi – mākslinieka vientulība un atbildība, novecošana, īstuma un šķituma attiecības, bet pašā viducī, apzināti vai ne, tomēr kā tāds zirnis skaisto ainu pēļos spiež "maigās varas" kodols.

"Pīters Pens. Sindroms" ir izrāde par sairušo pasauli, kurā patiesa vērtība ir tikai īsiem laimes brīžiem – no olas, pret sienu sašķaidītas, piedzimstot skaistam saulrietam, no balta palaga rodoties jūras dzelmei, no baltas lapas izšķiļoties ugunskuram u. tml.

Stāsts par Egona Dombrovska atveidoto novecojušo vai mūžīgo Pīteru Penu, kurš kopā ar tikpat senilo, Ditas Lūriņas spēlēto laumiņu aizvien no jauna kādam bērnam rāda brīnumpasauli, uz kuru atsauc arī savus bijušos rotaļbiedrus, nu jau sirmus večukus un vecenītes, tiek stāstīts skatuviski krāšņi. Aktieri spēlē ar uzticēšanos un atdevi. Tikai starp šiem brīnumiem ir daudz kas tāds, kas izraisa manī rūgtu pretestību.