Komanda

Pīters Pens. Sindroms neapšaubāmi ir pieredze, kas mūsu skatītājam – arī sadusmotajam un neizpratnes pilnajam – ir vērtīga. Tā ir teātra valoda, kas noteikti par labu nāk arī aktieriem. Piemēram, Kārlis Reijers Mihaila Čehova lomā īso epizodi izveido tik koncentrēti dramatisku, ka aizmirst to nevar.

Režisors Dmitrijs Krimovs Latvijas Nacionālā teātra izrādē Pīters Pens. Sindroms atklājas kā iztukšots mākslinieks, kura vienīgā iespēja svešumā turpināt dzīvi ir turpināt radīt to, ko viņš vislabāk prot, – savu mākslu

Izrādē cits citam pāri klājas tematiski slāņi – mākslinieka vientulība un atbildība, novecošana, īstuma un šķituma attiecības, bet pašā viducī, apzināti vai ne, tomēr kā tāds zirnis skaisto ainu pēļos spiež "maigās varas" kodols.

"Pīters Pens. Sindroms" ir izrāde par sairušo pasauli, kurā patiesa vērtība ir tikai īsiem laimes brīžiem – no olas, pret sienu sašķaidītas, piedzimstot skaistam saulrietam, no balta palaga rodoties jūras dzelmei, no baltas lapas izšķiļoties ugunskuram u. tml.

Stāsts par Egona Dombrovska atveidoto novecojušo vai mūžīgo Pīteru Penu, kurš kopā ar tikpat senilo, Ditas Lūriņas spēlēto laumiņu aizvien no jauna kādam bērnam rāda brīnumpasauli, uz kuru atsauc arī savus bijušos rotaļbiedrus, nu jau sirmus večukus un vecenītes, tiek stāstīts skatuviski krāšņi. Aktieri spēlē ar uzticēšanos un atdevi. Tikai starp šiem brīnumiem ir daudz kas tāds, kas izraisa manī rūgtu pretestību.