128 sitieni minūtē. četru ceturtdaļu taktsmērs. “tas ir viss, ko mēs varam” ir laiktelpa, kuras dalībnieki caur atkārtojošu rituālu pārrada robežas starp sevi un kolektīvu. dejotāji pārvietojas telpā, saplūstot saskaņotā kustībā un no tās atkal izslīdot, bet izrādes lineārais laiks top par bezgalīgu plūdmaiņu, kuras ritmu variācijās dejotāji pazaudē un atgūst savu individualitāti.

balstoties tehno un elektroniskās klubu kultūras tradīcijās, “tas ir viss, ko mēs varam” aicina pievērst uzmanību solidaritātei un iekļaujošai cilvēcībai – tam, kā mums tik ļoti pietrūkst ikdienas attiecībās vienam ar otru. kad pasauli vienojošās saites ir sarautas, labākais, ko varu darīt, ir dejot un dejot kopā ar citiem.

tehno pagājušā gadsimta 80. gadu beigās veidojās kā atbilde uz sarežģītajiem sociālajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kas sekoja neoliberālās ekonomikas lejupslīdei. tā bija bezkompromisa mūzika, pie kuras dejoja pamestās noliktavās vai klubos pie izslēgtām gaismām. tā bija vide politiskā protesta kustībai, kas veicināja solidaritātes, piederības un kopīgas identitātes sajūtu dalībnieku starpā.

21. gadsimta pirmās desmitgades ir iesākušās ar demokrātijas krīzi, neatgriezeniskām klimata pārmaiņām, kā arī ar lielākajiem masu protestiem cilvēces vēsturē. tomēr masu mobilizācija vairs nespēj ietekmēt politisko dienaskārtību un panākt vēlamās izmaiņas. pēdējā platforma, caur ko vēl varam paust savu viedokli, ir ķermenis. jo tas ir vienīgais, kas pieder mums pašiem.