Tāpat, kā visiem citiem, arī Menoniem ir skeleti skapjos – tikai daudz ļaunāki. Menonu dzimtas stāsts risinās 19. gadsimta 60. gados Jaunanglijas pilsētiņas nomalē pēc Amerikas Pilsoņu kara beigām.Jau 1926. gadā Jūdžins O’Nīls (1888 - 1953) savā piezīmju žurnālā aizdomājās, vai ir iespējams uzrakstīt mūsdienīgi psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. O’Nīla vēršanās pie antīkā mīta bija saistīta ar krīzes iestāšanos viņa laika intelektuālajā un garīgajā sfērā, kura izveidojās pēc Pirmā Pasaules kara. Taču atšķirībā no Eshila un Sofokla – O’Nīls neuzskatīja, ka slepkavība var būt taisnīga. Viņš bija familiārs ar senajiem grieķiem, vācu filozofu Nīčes, Freida un Junga psihoanalīzi, un to visu iekļāva savā jaunajā darbā „Sēras piestāv Elektrai” (1931), to nodēvējot par „visambiciozāko lietu, ko esmu risinājis.”Izrādes pamattēma, atšķirībā no antīkajiem paraugiem, ir nevis cilvēka sadursme ar nepielūdzamo likteni, bet gan personības sadursme ar dziļi cilvēka iekšienē noglabātajiem noslēpumiem, kaislībām un vēlmēm. Savdabīgas pārdomas par tām mācībām, ko cilvēcei snieguši šausminošie un bezjēdzīgie kari, iekšējā refleksija un sirdsapziņas parādīšanās cilvēka dvēselē – tas ir mūsu laikmets, kas turpina mīta likteni un “pārraksta” tā nobeigumu.