
Sēras piestāv Elektrai
Valmieras Drāmas teātrisTāpat, kā visiem citiem, arī Menoniem ir skeleti skapjos – tikai daudz ļaunāki. Menonu dzimtas stāsts risinās 19. gadsimta 60. gados Jaunanglijas pilsētiņas nomalē pēc Amerikas Pilsoņu kara beigām.Jau 1926. gadā Jūdžins O’Nīls (1888 - 1953) savā piezīmju žurnālā aizdomājās, vai ir iespējams uzrakstīt mūsdienīgi psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. O’Nīla vēršanās pie antīkā mīta bija saistīta ar krīzes iestāšanos viņa laika intelektuālajā un garīgajā sfērā, kura izveidojās pēc Pirmā Pasaules kara. Taču atšķirībā no Eshila un Sofokla – O’Nīls neuzskatīja, ka slepkavība var būt taisnīga. Viņš bija familiārs ar senajiem grieķiem, vācu filozofu Nīčes, Freida un Junga psihoanalīzi, un to visu iekļāva savā jaunajā darbā „Sēras piestāv Elektrai” (1931), to nodēvējot par „visambiciozāko lietu, ko esmu risinājis.”Izrādes pamattēma, atšķirībā no antīkajiem paraugiem, ir nevis cilvēka sadursme ar nepielūdzamo likteni, bet gan personības sadursme ar dziļi cilvēka iekšienē noglabātajiem noslēpumiem, kaislībām un vēlmēm. Savdabīgas pārdomas par tām mācībām, ko cilvēcei snieguši šausminošie un bezjēdzīgie kari, iekšējā refleksija un sirdsapziņas parādīšanās cilvēka dvēselē – tas ir mūsu laikmets, kas turpina mīta likteni un “pārraksta” tā nobeigumu.
Repertuārs
Komanda
Performanti
Radošā komanda
Autors | Jūdžins O'Nīls |
Kostīmu māksliniece | Ilze Vītoliņa |
Režisore | Inese Mičule |
Mūzikas autors | Emīls Zilberts |
Scenogrāfs | Mārtiņš Vilkārsis |
Tulkotāja | Inese Mičule |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis

Atstājot skatītājā jautājumu par ļaunuma nezūdamības iemesliem un karastāvokli cilvēkā pašā, Valmieras teātra pagaidu mājvietā "Kurtuve" traģēdijā "Sēras piestāv Elektrai" atbaidošo cilvēka dabu daudzslāņaini portretē režisore Inese Mičule.

Saglabājot melnbalto krāsu gammu, režisore katram tēlam atvēl vienu dominējošo kaislību jeb intonāciju

Ar iestudējumu “Sēras piestāv Elektrai” režisore Inese Mičule dāvā publikai iespēju Valmieras teātrī izbaudīt stilistiski filigrāni izslīpētu O’Nīla lugas lasījumu.

Inese Mičule Valmieras teātrī apliecina sevi kā Oļģerta Krodera pārliecības – vardarbība cilvēku iznīcina kā garīgu būtni – cienīgu mantinieci

Pirmizrāde Sēras piestāv Elektrai apliecina Valmieras teātra spēju metaforās runāt par laika izjūtu un uzturēt uguni Kurtuvē
user827816 – 6.0
Klasika neuzrunā. Ritms lēns. Kaislības pret māti, brāli, mīļāko.. nenoticēju. Aizgāju pēc otrā cēliena. Par garu.
1jansonezane1993@gmail.com – 10.0
Fenomenāla aktierapēle.
0Gunda – 10.0
Izcila izrāde
0LAUMA IZAKA – 10.0
Izcila aktierspēle, skatuves noformējums - minimālisms, bet tik atbilstoši saskan ar izrādes tēmu. Lavīnijas lomu Diāna Krista Stafecska nospēlē emocionāli un psiholoģiskā sakāpinājumā vienkārši perfekti! Tēma protams smaga, traģiska, bet klasiska.
0Paprikoze – 7.0
Izrādē smuki kostīmi, mūzika, ieturēts stils un kustība, bet nu stipri par garu, viss tā kā ir skaidrs jau pusceļā. Dīvaini, ka scenogrāfijas kāpnes netiek apdzīvotas un izmantotas pilnībā, nesapratami, kas ir Mārtiņa Meiera varonis un ko tur dara. Tā jau smuki, bet mūsdienām neaktuāli, lai līdzpārdzīvotu.
1DelFeldo – 10.0
Izcils vizuālais risinājums, lieliski tērpi, režija un aktierdarbi!
01994 – 10.0
Aktierspēle, scenogrāfija, mūzika, kostīmi - viss savienojas, līdzdarbojas un IR!
0user694629 – 10.0
Izrāde paņem savā varā. Izcila režija, aktieru darbs, kostīmi, scenogrāfija.
0Sirdsapziņa – 9.0
Izrāde, kas liek pārdomāt vēlreiz, ap ko griežas pasaule un kur tajā esmu es pats. Skaisti un baudāmi, melnbaltā.
0Egle – 6.6
Pamatā arvien tomēr seksuāla rakstura problēmas un garīgas vainas, kā jau autoram tas lugā ierakstīts. Uz reālā kara fona (lai gan izrādes pieteikums sola izmeklēt arī šo ļaunumu) izrāde ir tikai smuka un bezgalgara "filosofēšana". Diāna Krista Stafecka malacis, smago lomu nospēlē atbildīgi.
1