Kas cilvēku dara par cilvēku? Uz šo jautājumu kopš pašiem pirmsākumiem cenšas atbildēt gan filozofi, gan zinātnieki, gan rakstnieki. Arī katram no mums, šķiet, ir nācies par to aizdomāties. Lūk, arī Mihails Bulgakovs savulaik aizdomājās, turklāt ārkārtīgi talantīgi – ar viņam raksturīgo smalkjūtību un ironiju.

Un tā izcilais zinātnieks ar “zināmo” uzvārdu, profesors Preobraženskis, veic drosmīgu eksperimentu, pielietojot jaunākos zinātnes atklājumus un tehniskos paņēmienus, kā rezultātā suni pārvērš par cilvēku. Klaidonis Šariks, gudrais un mīlīgais suns, iegūst cilvēka ķermeni, runas dotības, vārdu, dokumentus un pat darbu. Tikai jaunā sabiedrības locekļa raksturs un personiskās īpašības attīstās negaidītā virzienā. Iespējams, viss slēpjas tieši sabiedrībā. Vai arī tomēr personībā… Vai…?

Režisors Dmitrijs Petrenko: “Man pati Bulgakova dzīve ir stāsts par to, ka cilvēka brīvība ir augstākā vērtība, bet patiesība – konkrēts un visai praktisks jēdziens. Tā nav filozofiska kategorija, par ko bezgalīgi spriedelēt. Tas ir viņa darba un dzīves instruments. Ar patiesību Bulgakovs mēra sava laika cilvēkus, tostarp pats sevi. “Suņa sirdi” arī šodien var lasīt kā instrukciju dzīvošanai sabiedrībā, kur par cilvēku jāpaliek jebkuros apstākļos un esot jebkuros cilvēkos pat tad, ja tu esi vienkārši klaiņojošs suns.”