Jaunākais un spurainākais “Suņa mājas” varonis saka, ka nebrauks prom no Ukrainas nekad, jo grib tur dzīvot un būt klāt visās pārmaiņās un lielajos notikumos. Savukārt būt klāt šajā izrādē nozīmē atbalstīt Ukrainas māksliniekus un atzīt, ka patiesībā jau mēs zinām ļoti maz gan par ukraiņu kultūru, gan senajām tradīcijām, bet nekad nav par vēlu to labot.

Par spīti visām sāpīgajām tēmām Suņa mājā, izrāde beidzas ar gaišu noti. Šis ir vēl viens no režisores principiem – mēģināt «ar mākslu pārvarēt ļaunumu».

Izrāde stāsta par mazajiem kariem, citu acīm gandrīz nemanāmajiem kariem, kuri arī ik dienas tiek izkaroti neskaitāmās ģimenēs, – pat ja to iznākums nav asiņains vai letāls.