Es atgriežos no tālienes
Jaunais Rīgas teātrisDivas mākslas valodas apvienotas vienā projektā par ģimenes saitēm un sievietes cerībām un spēku dzīvot.
Pirmajā daļā - franču dramaturģes un romānu autores Klodīnes Galeā luga “Es atgriežos no tālienes”. Galeā savos darbos dziļi skar šķiršanās un nāves tēmas. Arī šī luga nav izņēmums. Nespējot pieņemt realitāti, kurā traģiskā negadījumā bojā gājis vīrs un bērni, Kamilla dodas pašas radītā iekšējā ceļojumā. Viņa iztēlojas, ka vīrs un bērni ir dzīvi, bet viņa ir tā, kas pamet mājas. Fantāzija kaut uz brīdi dod iespēju būt kopā ar mīļajiem. Vai tā palīdzēs Kamilai atgriezties dzīvē un pieņemt skarbo realitāti?
Projekta otrajā daļā - dokumentālā filma “Iļģuciema māsas”. Filmas darbība notiek Iļģuciema sieviešu cietumā, kur sievietes, kas izcieš sodu par smagiem noziegumiem, piedalās Antona Čehova lugas “Trīs māsas” iestudējumā teātra studijā kopā ar profesionāliem aktieriem Kasparu Znotiņu, Ivaru Krastu, Ģirtu Krūmiņu u. c., paralēli atklājot savus skaudros ģimenes dzīvesstāstus un ilgas pēc cilvēcīgas attieksmes ārpus cietuma mūriem.
- Sezona
- 2022 / 2023
- Pirmizrāde
- 9. septembrī, 2022.
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autore | Klodīne Galeā |
| Kostīmu māksliniece | Jana Čivžele |
| Režisore | Elita Kļaviņa |
| Scenogrāfs | Atis Jākobsons |
| Tulkotāja | Agnese Kasparova |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Manuprāt, izrāde ir izdevusies, ja ņem vērā atkāpi, ka tā ir Elitas Kļaviņas debija režijā – pirmās izrādes (un pirmās filmas, mūzikas albumi, grāmatas) nāk ar šo starta priekšrocību; pēc tam autoram jārada vēl vairākas jaunas, meklējot savu autentisko rokrakstu, kurā var pateikt to, ko nav iespējams nokopēt no citiem. Tiesa, nezinu, vai es būtu tik labvēlīga, ja pēc izrādes nesekotu otrā daļa.
Projekts Es atgriežos no tālienes, ko Jaunajā Rīgas teātrī īstenojusi aktrise un režisore Elita Kļaviņa, liek aizdomāties par mākslas jēgu un nozīmi cilvēcības krīzes brīžos
Šķiet, Elita Kļaviņa, adaptējot Klodīnas Galeā lugu, galvenokārt pievērsusies meditācijai par savas varones ciešanām, vismaz vairāk nekā paša darba režijai. Izrāde ar tām sākas un arī beidzas, un ir grūti saprast, kāpēc galvenajai varonei būtu jājūt līdzi.
Vienīgais, kas estētiski izsmalcināto izrādes “Es atgriežos no tālienes” stāstu sasaista ar skarbajiem “Iļģuciema māsu” kadriem, ir apjausma, ka dzīve turpinās arī pēc pārdzīvotas traģēdijas: cilvēks turpina just, lolot piedzīvotu mīlestību vai līdzpārdzīvot sev svarīgiem cilvēkiem. Tā ir liecība, ka mīlestība nekad nebeidzas.