Es neesmu klaviernieks
Valmieras teātris1908. gads. Leģendārā simfoniskā skaņdarba “Melanholiskais valsis” radītājam Emīlam Dārziņam ir 33 gadi. Viņš nodzīvos vēl tikai nepilnus divus gadus, pareģos un brīdinās kāda zīlniece. Viņš un diriģents, dziedāšanas skolotājs Pāvuls Jurjāns ir labi kolēģi. Abi sapņo par latviešu operas dibināšanu. Emīls strādā pie operas “Rožainās dienas”. Negaidīti abi domubiedri kļūst nesamierināmi pretinieki. Ar Pāvula gādību Emīls tiek publiski apvainots muzikālā zādzībā. Emīls pārstāj komponēt, pats iznīcina vairākas savas klausītāju iemīļotas kompozīcijas. Kas notika? Kas bija šī konflikta pamatā? Muļķība? Skaudība? Greizsirdība?
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
Autors | Alvis Lapiņš |
Horeogrāfe | Linda Mīļā |
Kostīmu māksliniece | Liene Rolšteina |
Režisors | Varis Brasla |
Gaismu mākslinieks | Gatis Priednieks-Melnacis |
Mūzikas autors | Emīls Zilberts |
Scenogrāfs | Valters Kristbergs |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Kā spēcīga latvietības zīme izrādes finālā skan Emīla Dārziņa kordziesma Mūžam zili ar Kārļa Skalbes programmatiskajiem vārdiem
“Profesionāla un pārliecinoša ansambļa spēle, kuras galvenais uzdevums ir iezīmēt tā laika vidi un apstākļus, kādos komponists dzīvoja un vadīja savas dienas.”