Klusā naktī, nemiera mākts, norūpējies cilvēks paceļ acis uz augšu un ierauga Piena ceļu - tajā ir neskaitāmi daudz zvaigžņu... Katram cilvēkam, tāpat kā zvaigznēm, ir savs ceļš, ātrums un spožums. Kad zvaigznes saduras tās saplūst, veidojot jaunu, lielāku zvaigzni, vai tās sabrūk melnajā caurumā.

Cilvēks mūžīgi tiecas pēc laimes, savienojoties ar sev līdzīgu, bet vienlaicīgi arī atšķirīgu. Ne vienmēr izdodas uzticēties otram cilvēkam, dot mīlestību, atverot savu sirdi, un būt neaizsargāti kailam viņa priekšā. Kas kļūst par šķērsli divu cilvēku mīlestībai? Mīlēt vai būt mīlestības idejas aizrautam?

Šis ir stāsts par Vīrieti un Sievieti. Citējot lugas autora Valentīna Krasnogorova vārdus “Luga „Katram sava zvaigzne“, kā daudzas citas manas lugas, ir ticējums (tulk. – притча). Divi personāži iemieso vīrieša un sievietes būtību, abpusēju pievilkšanos un nesaderību.”