Meklēt...

Pazaudētās dziesmas

Ģertrūdes ielas teātris
Pievienot vērtējumu
8.2
5 vērtējumi

“Pazaudētās dziesmas” skan par pasauli un nedrošību, sapņiem un realitāti, par sīko un par bezgalīgo, un tik svarīgo spēju silta jūlija dzīvesprieku saglabāt drēgnā oktobra rītā. Izrāde par mūsu gatavību iedziļināties, paraudzīties uz ierasto citu acīm, pieņemt to, ko neizprotam. Pārvarot bailes no nezināmā un izmantojot ķermeni, balsi un ritmu kā galvenos izteiksmes līdzekļus, radošā komanda ļāvusies drosmei piedzīvot jaunus apvāršņus un aicina skatītājus kopīgi nosapņot ļoti gribēto un vajadzīgo rītdienu.

Sezona
2020 / 2021
Pirmizrāde
27. oktobrī, 2020.

Atsauksmes

Egle – 7.0

Pie ieslēgtam gaismām Bankava un Čukurs ‘spēlēšanos’ sāk ar plaukstu sišanu noteiktā ritmā, tad spēlējas ar zilbēm un skaņām. Ču ču pa pa ču papa, čupačups. Spēlējas arī ar skaņām, kas rodas sitot sev pa augumu – pa kājam, vaigiem ar muti vaļā un vēl visādos iespējamos veidos. Brīžiem sāk šķist, ka šīs zilbes, kas skan gaisā ir kā horeogrāfiskas kustības, kas piepilda telpu. Ka es acu priekšā redzu matearializējušos skaņu. Arī tad, kad Čukrus spēlē mūzikas instrumentu. Skaņas un ritms tiek radīta arī stepa dejas soļu improvicāzijās (šis posms šķita par garu). Brīžiem šķiet ka abu starpā sākas batls. Kad abi pagurst, apguļas uz grīdas. Čukurs runā par skaņu, kas nāk no ielas, trolejbusu un kas tur vēl, Bankava runā par balsi, arī par vēlēšanu balsi un neapzīmogotām aploksnēm un par balsi, kas tiek aizpiesta ciet ar celi pie kakla. Izklausās pēc dzejas. Finālā abi apsēžas uz skandas, Čukurs paņem ģitāriņu un abi kopā dzied dziesmiņu, kurai atceros vārdus par to, ka kaut kas ir pa vidu troksnim (vai klusumam). Katrā ziņā šis nobeiguma akcents ir drusku liriski sentimementāls, taču iedod foršu pēcgaršu. Patika kā eksperiments, gleznojot telpā ar skaņu un ritmu. Vai es kaut reizi aizdomājos par pasauli un nedrošību (kā sola progrmmas teksts) – nē. Bet stundiņa teātrī bija ok.

0
teatravestnesis.lv
teatravestnesis.lv - Raimonds Ķirķis

Pazaudētās dziesmas ir fantāziju un iztēli pieprasoša alegorija, kur tās atainotā realitāte vai parādība nav skaidri uzrādāma, bet gan minama, un jebkurš šāviens tumsā ir vienlīdz trāpīgs.