Komanda

"Revidents" vēlreiz apliecina, ka klasikas iestudējums bez skaidra mērķa glaimojošā gaismā nerāda nevienu – ne režisoru, ne aktierus, ne pašu materiālu. Tas gan neizslēdz to, ka reizēm tieši interpretācijas trūkums var kļūt par interpretāciju.

Slavenākā rinda Nikolaja Gogoļa lugā Revidents (tik slavena, ka to droši vien dzirdējuši pat tie, kuriem krievu klasiķa vārds neko neizsaka) skan šādi: «Par ko smejaties, kungi? Par sevi smejaties.» Šos vārdus lugā saka kādas provinces pilsētas galva neilgi pēc tam, kad noskaidrojies — Hļestakovs, jauns cilvēks no Pēterburgas, kas pēdējās dienās burtiski apsēdis pilsētiņas korumpētās vadības prātus un nule kā aizbraucis, līdzi ņemot ne vienu vien kukulīti, tomēr nebija revidents. Patiesi jābrīnās līdzi mēra kungam — kā iespējams, ka viņu, kuru maisā nav spējis iebāzt neviens ierēdnis un kura shēmu priekšā salūzuši visvērīgākie nelabvēļi, tā aptīrījis puišelis. Mistika.

Izrādē Revidents nav pat darba autora Nikolaja Gogoļa ieteiktās komēdijas, ir elementārs farss – ākstīgu izlēcienu virkne.

Šī izrāde sarūgtina. Un ne tikai tāpēc, ka vairāk nekā trīs stundas garo priekšnesumu ir grūti izturēt, tik arhaisks un primitīvs tas ir. Bet arī tāpēc, ka rodas priekšstats: režisors Ņikita Kobeļevs īsti nav sapratis, uz kurieni atbraucis. Viņš neko nezina ne par Nacionālā teātra, ne Latvijas teātra vispārējo līmeni. Citādi tik paviršu darbu neatļautos. Tukšā loze, smags zaudējums Nacionālajam teātrim.