Koncentrācijas nometnē uzraugs Ginters starp ieslodzītajiem meklē cilvēku, kurš varētu viņam iemācīt persiešu valodu. Tas ir viņa sapnis kopš bērnības. Tā kā nometnē ir lielākoties ebreji, no viņiem reti kurš zina persiešu valodu. Patiesībā neviens, tāpēc viņi visi dodas uz krāsni.

Ebrejs Bruno Šulcs ļoti grib dzīvot. Vēl vairāk viņš grib izglābt savu mazo dēlu, kurš ir nometināts bērnu nometnē kaimiņos. Viņš apņemas iemācīt Ginteram šo valodu.

Izrādes centrā - mazais, dīvainais, daži teiks – trakais ebreju vīriņš no mazas poļu (pēc Molotova-Ribentropa pakta – ukraiņu) pilsētiņas Drogobičas, rakstnieks, mākslinieks – grafiķis, kura darbos ir vienlīdz daudz erotikas un šausmu, Drogobičas Goija, kura asinis 1942.gadā plūda pa dzimtās pilsētas bruģi, sajaucoties ar citu ebreju asinīm. Viņu nošāva vācietis Ginters, atriebjoties vācietim Landaus, pie kura Šulcs strādāja, par to, ka Landaus no balkona nošāva citu ebreju – Gintera zobārstu.

Vācietis Ginters pats par sevi nebija nekas. Viņa pēdas zūd 1945.gadā kādā Rietumeiropas cietumā. Viņa vārds vēsturē ierakstīts ar vienu vienīgu precīzu šāvienu.

Izrāde vēsta par Bruno un viņa slepkavu. Dzīvē, kuru dramaturgs viņiem izdomājis pēc liktenīgā šāviena.