„Mēs būsim tik lieli, cik liela mūsu griba,” ir teicis Rainis – Zentas Mauriņas draugs un paraugs literārajā darbā. Šie vārdi apbrīnojami precīzi raksturo arī pašu Zentu Mauriņu. Nepārvarama griba dzīvot pilnasinīgu, piepildītu dzīvi, alkas radīt par spīti sabiedrības stereotipiem, par spīti savai invaliditātei – ar savu dzīvi Zenta Mauriņa pierādīja, ka mūsu spējām robežu nav. Ierobežojumi ir tikai pakāpieni ceļā uz vēl pilnīgāku eksistenci. Tas noderētu katram! Izrādes ideja radās, lasot Zentas Mauriņas grāmatas. Jau sākot lasīt, bija sajūta, ka varētu par šo izcilo personību veidot izrādi vai filmu, ka man ar to gribas dalīties tālāk. Tas bija tik iedvesmojoši! Man, un es arī domāju – visiem no viņas ir daudz ko mācīties! Zenta Mauriņa bija latviete, sieviete, kas piedzima un dzīvoja 20.gadsimta sākumā, kas, kaut arī kopš 5 gadu vecuma bija ratiņkrēslā, tik un tā darīja to, ko savā dzīvē bija gribējusi. Zenta Mauriņa ar savu darbību jau savas dzīves laikā guva pasaules atzinību, taču Latvijā – padomju laikā – tika noliegta, aizliegta. Joprojām viņa ir viena no visvairāk tulkotajām un starptautisku atzinību guvušajām latviešu autorēm, nodzīvojot garu, sarežģītu un mīlestības pilnu mūžu ārpus Latvijas pēc Otrā pasaules kara.