Režisors Alvis Hermanis: “Taisīt izrādi par "čekas maisu" lietu ir diezgan neiespējami, jo tur katra cilvēka gadījums ir pārāk atšķirīgs, un līdz ar to vispārinājumus veikt ir bezjēdzīgi. Par katru no viņiem tad būtu jātaisa atsevišķa izrāde. Mēs nekad neuzzināsim daudzu "čekas maisos" atrasto stāstus. Vai nu tāpēc, ka viņi ir miruši, vai tāpēc, ka daudzos gadījumos tie ir pārāk intīmi un personiski, lai ar tiem dalītos publiski. Gluži tāpat, dažādu iemeslu dēļ, mēs vairs neuzzināsim daudzu čekas ziņotāju upuru stāstus.

Publicētajos sarakstos es atradu daudzus desmitus cilvēku, kurus pazinu personīgi. Un par daudzu no viņiem privāto dzīvi es zinu pietiekami, lai iztēlotos, uz kāda pamata viņi tur nokļuvuši vai tikuši šantažēti. Samest viņus visus vienā kaudzē ir diezgan sātanisks plāns, un ar šo izrādi mēs negribētu tajā piedalīties. Tāpēc šī izrāde nebūs par Andri Slapiņu, kura vārds ir čekas maisos un kurš, atšķirībā no mums visiem, ir atdevis dzīvību par Latvijas brīvību. Jo novienkāršota vēstures leğenda par tumšajiem un gaišajiem spēkiem būtu gan nepatiesa, gan negodīga. Šī izrāde būs par to, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un kā iespējams manipulēt ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad.”