Uz pilsētas kokiem mēs esam pieraduši skatīties kā uz kaut ko cilvēkam noderīgu – tie attīra gaisu, padara ielas skaistākas, sniedz ēnu karstās vasaras dienās, kalpo kā patvērums lietus laikā. Šīgada festivāla atklāšanas notikums – komponistes Annas Ķirses, dramaturga Andra Kalnozola, mākslinieka Andra Eglīša un arhitekta Austra Mailīša miniatūrā opera Rīgas koku galotnēs aicina palūkoties uz kokiem no cita skata punkta un iztēloties, ko koki teiktu, ja tiem būtu balss. Iespējams, tie neapmierinātībā šalktu par sakņu neērto stāvokli asfalta dobēs vai locītos sāpēs par mēģinājumiem tos izskaust no attīstībai paredzētām pilsētas daļām. Taču visticamāk, ka kokiem nav mums ko teikt un tie aug paši savā stāstā – lēnos dialogos un vētrainās drāmās, kamēr cilvēks paliek koku ēnā.