Bruņotā pretošanās padomju okupācijai bija vīriešu karš, tomēr tas arī bija pirmais karš, kurā dažāda vecuma Latvijas sievietes bija spiestas iesaistīties tieši.

Pēc Otrā pasaules kara jaunas lauku sievietes, skolnieces, meitenes un šo stāstu varones pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām. Viņas bija spiestas meklēt patvērumu mežā, lai izvairītos no okupācijas varas iestāžu aresta un represijām. Pirms došanās mežā viņas palīdzēja nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pagrīdes metaforu. Mežs nav apmešanās un slēpšanās vieta vien – saiknes ar mežu, kas rezonē cauri meža meitu stāstiem, ir emocionālu, mītisku un simbolisku nozīmju piepildīts. Tie ir stāsti par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, par ģimeni un bērniem, par sāpēm, zaudējumu un šķiršanos, par salauztiem sapņiem un spēku dzīvot.

Grāmatas autore Sanita Reinsone "Jēdziens meža meitas ir aizgūts no latviešu folkloras, kur tautasdziesmās tā tiek dēvētas meitenes, visbiežāk mežsargu meitas, kas dzīvo mežā vai mežu līdumā. Viņām ir labas zināšanas par mežu un īpaša saikne ar meža dzīvniekiem un kokiem. Meža meitām ir spēcīgas, skaņas balsis un citāds dienas ritums."