Ziņa, ka Jaunajā Rīgas teātrī tiek iestudēta izrāde par Ļeņinu, bija pārsteigums. Arī pati izrāde "Pēdējā Ļeņina eglīte" Ulda Tīrona dramatizējumā un režijā bija pārsteigums. Bet es ar lielu prieku ļāvos šim teātra stāstam, jo visai reti izrādēs Latvijā iespējams piedzīvot tik spēcīgu atsvešinājumu, kas provocētu uz aktīvu līdzi domāšanu un analīzi visa vakara garumā.

Tas būtu nepiedodams pārpratums – skatīties šo izrādi kā stāstu par mirstošu Ļeņinu – cilvēku

Izkustināt pieminekli no vietas: no postamentiem un no pārliecību podestiem. To ir uzdrošinājies domātājs režisors Uldis Tīrons iestudējumā “Pēdējā Ļeņina eglīte” Jaunajā Rīgas teātrī, neatstājot vienaldzīgu skatītāju un atgādinot, ka katram ir savs ārprāta stāvoklis.

Ļeņina tēls Pēdējā Ļeņina eglītē veidojas no kokteiļa, kas rastos, ja ar mikseri kārtīgi sakultu visus mītus, vēsturnieku hipotēzes un personīgās atmiņas, iemestu tajā oktobrēna nozīmīti, uzliktu galvā vienradža masku un, stāvot pie Strēlnieku pieminekļa, izdzertu.

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte” Ulda Tīrona režijā

Neradījumu "klasifikācija" samērā skaidri iezīmē atšķirības starp dēmoniem, monstriem un frīkiem. Dēmoni ir divdabji, viņi reprezentē slēpto ļaunumu.

Viļa Daudziņa neticamais meistardarbs JRT izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte

Bez pārspīlējuma var teikt, ka Vilis Daudziņš paralizētā Ļeņina lomā radījis aktiermākslas šedevru.