"Jukio Mišima vēsturē iegājis ne tikai sava rafinēti dekadentiskā poētisma dēļ, bet arī pateicoties savai ārkārtīgi īpašajai biogrāfijai. Nespēdams samierināties ar Japānas likteni pēckara gados, kad karā kapitulējusī agrārā valsts ar arhaisku tradicionālo kultūru spēji sāka kopēt rietumu sabiedriski politisko modeli, Mišima 1970.gadā vadīja militāru apvērsumu. Šis mēģinājums atgriezt Japānas tradicionālo identitāti izgāzās, un Mišima tai pašā dienā veica japāņu samuraju rituālo pašnāvību – seppuku jeb harakiri. Ļoti iespējams, ka viņa luga "Marķīze de Sada", kas stilizē 18.gadsimta franču rokoko laika literatūru, ir bijis mēģinājums salīdzināt Francijas aristokrātu kolektīvo giljotinēšanu ar Japānas likteni un tās kolektīvo pašnāvību. Franču revolūcija, kurai joprojām vēstures grāmatās piedēvēts romantisks oreols, īstenībā taču bija plebeju sarīkots slaktiņš, ar kuru sākās vecās Eiropas civilizācijas noriets, kurš turpinās joprojām. Sadisma tēva marķīza de Sada tēls šai lugā lietots kā poētiska metafora ļoti universāliem nolūkiem – Visuma likumi darbojas ārpus ētiskām kategorijām, un attiecību modelis, kāds valda starp mocītāju un mocekli, ir diezgan precīza līdzība tai mehānikai, kas pamatā gan cilvēku attiecību loģikai, gan šūnu un planētu kustībai." (Alvis Hermanis)