“Pastaiga Evrosas ūdenī”, ko Daniels Vecels ir veidojis kopā ar bēgļu puikām Atēnās, ir scenogrāfijas un raidlugas apvienojums, kuras laikā skatītāji atskaņo Džona Keidža kompozīcijas “Ūdens pastaiga” improvizētu versiju. Oriģinālos instrumentus un skaņas šeit aizvieto zēnu stāsti par to, kāpēc viņi devās prom no mājām Irākā, Afganistānā, Sīrijā, par ceļojumu uz Eiropu, jauno dzīvi Grieķijā. Tagad viņi iet skolā un viņu prāti un dienas ir aizņemtas ar pirmo mīlestību un datorspēlēm. Viņi vairs nerunā par ceļā pārdzīvoto.

Tā kā jaunieši paši nedrīkst ceļot, skatītājiem izrāde ir jānospēlē viņu vietā, sekojot stāstiem un norādēm austiņās. Šī izrāde ir par sadarbību un distanci, ko starp cilvēkiem rada politika, telpa un laiks. Fakts, ka “mēs gribētu nospēlēt jums šo izrādi, bet nedrīkstam, tādēļ jums tā jānospēlē pašiem” pārvērš šo distanci produktīvā faktorā.