Kas manā dzīvē ir svarīgāks – labklājība, statuss, ietekme vai varbūt tomēr mīlestība? Bet, kas ir mīlestība? Vai es kādreiz esmu kādu mīlējis? Un vai mani kāds mīl? Vai varbūt tomēr mīlestība nepastāv, un viss šķietamais ir bezjēdzīga ļaušanās romantizētu tēlu iedzīvināšanai ikdienā?

Šī ir Mārtiņa Zariņa diplomdarba izrāde “Vāks”, kas ir veidota, iedvesmojoties no Tankreda Dorsta un Migela de Unamuno uzrakstītajiem tekstiem. Jurijs Djakonovs, Ance Muižniece un Klāvs Mellis kopā ar Mārtiņa Zariņa un Mārtiņa Velpa mūziku mēģina izprast, kāds šodien ir šis tvana pilnais ķīmiskais savienojums, ko cilvēks gadu simteņiem ir dēvējis par mīlestību. Kad spēlē ir slēptas pagātnes sāpes, tagadnē darbojās šo sāpju radīta godkāre, kaislība, greizsirdība, kaismīga alkatība un vēlme otram likt spēlēt pēc saviem noteikumiem, aizmiglojot skatu, apdullinot prātu.