“Pa to laiku” ir izrāde par ķermeņiem, arhitektūru un katastrofām. Mākslinieki būvē baltu ķieģeļu konstrukcijas, spēlējoties ar mērogiem un ik uz soļa saskaroties ar sabrukšanas draudiem. Scenogrāfijas raupjā materialitāte, fiziskā, dzīvā skaņa un kustību valoda, kurā spēka pozīcijas mijas ar galēju bezpalīdzību, pārvērš izrādi apokaliptiskā pieredzē, kur laika plūdums, cilvēka un apkārtējās vides attiecības kļūst taustāmas. Šis ir ceļojums pilsētas vēsturē.