Apslēpto dārglietu meklēšana vienā no divpadsmit krēsliem ir iegansts, lai pastāstītu vienu no tiem ebreju stāstiem, kurā smieklīgais un smeldzīgais ir viens un tas pats. Šis romāns savā ziņā ir arī Odesas ebreju ielas folkloras apkopojums, kura asinsgrupa ir tā pati, kas Īzaka Bābela Odesas stāstiem, taču tas tika rakstīts padomju kontekstā. Tālaika cenzūra, antisemītisms un citi apstākļi liek uztvert šo romānu kā metaforu varbūt vēl arī kaut kam citam. Interpretāciju iespējas ir atvērtas. Mēs tās izmantosim. Šī stāsta varoņi Ostaps Benders ar savu kompanjonu Kisu sen jau ir folklorizējušies, un vizualizēt tos uz skatuves no mūsu puses ir bezkaunīga un bezcerīga drosme. Mēs par to jau iepriekš atvainojamies.