„Man ar sevi nekad nav garlaicīgi, tikai sūdīgi,” atzīstas viens no izrādes varoņiem. Astoņi kultūras darbinieki nesenā pagātnē – pirms gadiem divdesmit – mīl un tiek mīlēti, cieš, iedzer, rīko svētkus citiem, bet paši ilgojas pēc drošās vakardienas vai sapņo par laimīgu rītdienu.