Ļaudis mēdz slavēt latviešu tikumus aizgājušajos gadsimtos: tie bijuši bargi, bet taisnīgi un negrozāmi. Tomēr aizliegtā mīlestība ir pastāvējusi vienmēr - slepena un nosodīta, bet neizdzēšama un neapslāpējama. Un tieši tādas ir Dievlodziņu saimniekdēla Raita jūtas pret svešinieci Marutu - skaisto raganu no nīstajām Vilkaču mājām. Tik ugunīgas jūtas var gan sildīt, gan sadedzināt...

"Bruno Skultes operā Vilkaču mantiniece visvairāk mūs interesē autora izvirzītā naida tēma. Un centrālais jautājums, ko pētām, operu iestudējot, skan - kā latviskajā dailē, šajā skaistumā, ko tik pašapzinīgi kopjam un ar ko pamatoti lepojamies, mājo tik milzīgs naids? Naida tēmai vēlamies pretī likt skaistuma un mīlestības tēmas. Skaistums un mīlestība ir spēks, kas spēj atbrīvot no naida," saka iestudējuma režisore Ināra Slucka.

Operu, kas pēc Ilonas Leimanes populārā romāna motīviem sacerēta 20. gadsimta 40. gadu beigās, savulaik iestudēšanai Maskavā ieteicis pasaulslavenais diriģents Leopolds Stokovskis, tomēr tam nebija lemts notikt. Pirmizrādi Latvijā Vilkaču mantiniece piedzīvoja tikai 2005.gadā koncertuzvedumā. Šis ir operas pirmais iestudējums.