Dievs ir skaistums tapa Kristiana Smedsa trako un temperamentīgo lielformāta iestudējumu periodā vienā laikā ar Voiceku un Trīs māsām. 2000. gadā Takomo teātrī uzvestā izrāde 2008. gadā tika atjaunota Helsinku Nacionālajā teātrī un vasarā piedzīvoja brīnišķīgu izbraukuma sesiju civilizācijas neskartajā Igaunijas salā Naisārē, kur piedalījās diriģenta Toni Kaljustes rīkotajā vasaras festivālā. Mūsu festivālā Dievs ir skaistums ir atklāšanas izrāde, jo runā par mākslinieka brīvību, saistībām un kompromisiem tikai Kristianam Smedsam raksturīgajā universālajā plāksnē. Izrādē trakums mijas ar maigumu, milzīgus mērogus nomaina niansēti smalkumi, vārdus papildina mūzika, troksnis un klusums.

Izrāde sastāv no 10 ainām, kas katra saistīta ar konkrētu somu gleznotāja Vilho Lampi (1898-1936) gleznu. Katrai ainai, katram attēlam ir sava temperatūra un krāsas Brīvības vientulība ir melna kā piķis, Mehiko vasara ir kvēlojoša, spilgta un karsta kā uguns, Mēnessērdzīgais ir blāvs un nesasniedzams, Cūkas bēres - smagas un asinssarkanas. Arī teksta struktūra atgādina izstādes apmeklējumu, kad tēli, ainavas un perspektīvas nepārtraukti mainās. Tur ir arī kaut kas no Pēra Ginta teiksmainā ceļojuma un vēriena - pārējā pasaule un ļaudis saspiesti mazītiņi attālākajā pasaules kaktā. Un ne jau tikai Lampi gara dēļ, bet arī tādēļ, ka izrādē nav citu lomu - visi pieci izcilie un tik ļoti somiskie aktieri spēlē Vilho Lampi. Pārējie tēli parādās Lampi iztēlē - viņš spēlejas ar tiem kā ar sērkociņu kastītēm. Režisora rokraksts šeit nereti atgādina hepeningu un akciju mākslu, kam ir spēcīgs ārdošs potenciāls. Lampi mētā kāpostgalvas, cērt bluķus un dauza ledus klučus. Kādā brīdī viņš identificējas ar dogmas režisoru. Smedss ļauj viņam būt un justies kā māksliniekam dažādos laikmetos un sabiedrībās, neieslēdzot vienas konkrētas personības ķermenī.

Kādā intervijā Kristians Smedss runā par mākslinieka aicinājumu "Mani vienmēr pārsteidz tas, ka māksla tiek uzskatīta par normālu profesiju. Es tomēr ticu, ka mākslinieka aicinājums ir pilnīgi nenormāla parādība. Es nesaku, ka tā ir labāka vai sliktāka par citām nodarbēm, tomēr tā ir pilnīgi savādāka. Paskatieties vēsturē, ikvienā kopienā mākslinieks vienmēr ir bijis "citādais"".